Tos brīnumainos rakstus Tu radīji vienkārši plakšķinot ar karoti pa šķīvi!

Reiz dzivoja Ansītis… vai varbūt Grietiņa.

Bet vispār, reiz bija Jānītis.. nē, tomēr Anniņa… bet man liekas, ka bija savādāk. Redzēju Zaļo Mērkaķīti.. nē, satiku Pelikānsuni, kas lidoja uz peļķes. Vaļsirdīgi atzīties?? … tālāk nelasi, jo

 

„Es godīgi brīdinu: iedziļinoties tās saturā, jūs dienām un naktīm dzirdēsiet modinātāja satraucošo zvanu. Un cits nekas neatliks, kā reiz mesties dzīves baudās, kas jums atklāsies no jaunas, pavisam negaidītas puses. Ja jūs to uzdrīkstēsities, tad mēs ar jums – uz tu!”

/P.Burlans – Simorona radītājs./

Ja Tev kāds solīs, ka vari dzīvot vidē, kurā nav sienu, pret ko atsist galvu, vai arī mēģinās pārliecināt, ka Tu vari izbeigt skatīties uz visu no apakšas un atklāt pavisam jaunus izplatījumus un apvāršņus, Tu visticamāk parādīsi ar pirkstu savos deniņos.  

Bet Tu pareizi trāpīji, jo tur jau viss arī sākas. Vai beidzas.

Atceries, bērnībā Tu, uzzinājis, ka Zeme griežas, nostājies ceļa galā un gaidīji, kad Zeme Tevi būs „aizgriezusi” līdz mājām? 

Atceries, ka Tu pabīdīji pulksteņrādītāju par stundu uz priekšu, lai māmiņa ātrāk atnāk no darba? 

Atceries, kā čiekuri zem priedes uz vairākām stundām pārvērtās par bruņiniekiem ar visiem zirgiem un šķēpiem un gandrīz uzvarēja armiju no ozolzīlēm? 

Un to Tu iespējams, neatceries, bet bija laiks, kad Tu sēdēji augstajā bērnu sēdeklītī pie

galda un apaļajā ripulī ielietais šķidrums Tev priekšā, ko mamma sauca par biešu zupu, bija ideāls gleznojamais uz sienām. Tos brīnumainos rakstus Tu radīji vienkārši plakšķinot ar karoti pa šķīvi! 

Un vai Tu atceries, kad Tu pārstāji ticēt savām brīnumdara spējām? Iespējams, kad Tevi parāva aiz rokas, lai beidz muļķoties un nāc ar savām kājām, jo tētis kavē darbu. 

Iespējams, kad Tevi sarāja un ielika kaktā par aizliegto lietu aiztikšanu. 

Iespējams, kad Tevi pasauca vakariņās un nelikās ne zinis, ka bez Tevis armijas izzudīs. Iespējams, kad Tev noņēma nost šķīvi un sarāja, ka ar ēdienu nespēlējas. 

Vai arī tad, kad Tu pabeidzi augstskolu. Vai iestājies darbā. Tam nav nozīmes.

Tu atļāvi sev uzlikt robežas. Tu atļāvi sev ierobežot Tavas pārliecības. Tā notiek gandrīz ar visiem mums. Bet dažreiz Tev ir nojauta, ka tas nav tā, kā tam būtu jābūt? Dažreiz Tu jūti, ka dziļi iekšā esi Skaistais Gulbis, kaut ārpusē ir Neglītais Pīlēns? 

Ir brīži, kad Tu iedomājies, ka tad, kad ūdenī atspīd debesis, ir iespējams vienlaicīgi gan peldēt gan lidot?

Ja tā, tad tev atliek tikai atjaunot sevī šo dabīgo, paša dzīves radītāja stāvokli, nomest maskas un sagraut rekvizītus. Kā?

 Izmēģini Simoronu kopā ar 

INGUNU DADEIKU
 SPIED ŠEIT UN STEIDZIES PIETEKTIES! 

DECEMBRĪ "Dzīves elpā" Tev ir iespēja nojaukt visas robežas,ko esi sev uzlicis!

Ar INGUNU DADEIKU un viņas nodarbībām
vari iepazīties šeit 

 

Uz sākumu